Portāls nra.lv, 24.maijs, 21:10
Medicīnas darbiniece Valija Miezīte lūgusi plašsaziņas līdzekļiem publicēt viņas atklāto vēstuli Latvijas Valsts prezidentam Raimondam Vējonim, kurā vēršās pie viņa, jo vairs nezina, ko iesākt.
"Augsti godātais Raimonda Vējoņa kungs!
Vēršos pie Jums ar atklātu vēstuli, jo esmu izmisumā un nezinu citu iespēju, kur meklēt palīdzību. Jau vairākus gadus slimoju ar C hepatītu. Biju ilggadīga medicīnas darbiniece (laborante) un, iespējams, savā darbā arī esmu ar šo slimību inficējusies.
Divas reizes jau esmu izgājusi ārstēšanas kursu, izmantojot valsts atbalstu un atlicinot vajadzīgos līdzekļus no ģimenes budžeta. Pirmo reizi tas ilga sešus mēnešus, otrreiz veselu gadu. Abas ārstēšanas bija nesekmīgas. Slimība progresē.
Uzzināju, ka Indijā tiek ražotas un tirgotas jaunas zāles šīs slimības ārstēšanai. Griezos pie savas ārstējošās ārstes (hepatologa). Viņa atzina, ka ārstēšana ar šīm zālēm dod labus rezultātus un man tā ir reāla iespēja izveseļoties un izglābties no priekšlaicīgas nāves.
Tā kā esam daudzbērnu ģimene (man ir pieci dēli), nekādu naudas iekrājumu man nav, tāpēc noformēju kredītu, sazinājos ar zāļu tirgotāju Indijā, pārskaitīju viņam vajadzīgo naudas summu un elektroniski aizsūtīju arī izrakstītās receptes.
Saņēmu paziņojumu, ka zāles šā gada 9. maijā man izsūtītas. 20. maijā zāles ienāca Rīgā, bet 23. maijā es saņēmu elektronisku paziņojumu no vecākās muitas uzraudzes Diānas Lukjanskas, kur, pamatojoties uz Ministru kabineta 2007. gada 26. jūnija noteikumiem Nr.416 "Zāļu izplatīšanas un kvalitātes kontroles kārtība", (kuros 02.02.2016. izdarītās izmaiņas stājās spēkā ar 01.03.2016.) man zāļu atmuitošana un izsniegšana ir atteikta.
Augsti godātais prezidenta kungs, es nelūdzu no valsts nekādu materiālu palīdzību vai kaut kādus ekskluzīvus labumus. Es lūdzu iespēju saņemt zāles, kas ir mana vienīgā cerība dzīvot un ko es pati par savu naudiņu esmu nopirkusi. Vai tiešām par ilgajiem apzinīga un godīga darba gadiem un piecu dēlu uzaudzināšanu es neesmu to pelnījusi?
Šīs antihumānās izmaiņas normatīvajā aktā nav tikai manas kā privātpersonas problēmas. Tās skar visus C hepatīta slimniekus, kuriem šobrīd mūsu valsts nespēj nodrošināt pienācīgu slimības ārstēšanu. Šo atteikumu atdot manas nopirktās zāles nevar pamatot ar zāļu kvalitātes kontroles nepieciešamību, jo ar šīm zālēm ārstējas C hepatīta slimnieki visā pasaulē, tai skaitā arī Eiropas Savienības valstīs. Zālēm ir arī pievienoti dokumenti, kas apliecina, ka šīs zāles ir oriģinālas.
Visbeidzot, ja es šīs zāles pasūtu, tad arī uzņemos pilnu atbildību par to kvalitāti un tas ir mans privātīpašums. Šīs zāles nav ne narkotikas, ne psihotropās vielas, kuru ievešana valstī būtu jāierobežo vai jāaizliedz. Latvijas valsts nesniedz iespēju man ārstēties ar šīm zālēm.
Kaut arī presē tika ziņots par valsts apmaksātu C hepatīta ārstēšanu ar jaunajiem medikamentiem, Latvijas valsts nodrošināt šo ārstēšanu, tās augsto izmaksu dēļ, var tikai salīdzinoši nelielam slimnieku lokam, pārējos ārstējot ar vecajām zālēm, no kurām ir milzīgas blaknes un tāpēc daudzi pārtrauc ārstēšanos.
Es šo ārstēšanu esmu izgājusi divas reizes. Tad kāpēc, aizbildinoties ar zāļu kvalitātes kontroli, mums - tiem, kuriem ir bijusi nesekmīga ārstēšanās, tiek atņemta iespēja ārstēties un dzīvot?
Kā liecina dati plašsaziņas līdzekļos, Latvijā varētu būt ap 40 000 C hepatīta slimnieku. Šīs infekciozās slimības ārstēšana ir ļoti dārga, un valstij trūkst līdzekļu medicīnai. Tad kādēļ tiek atņemtas iespējas mums ārstēties par saviem līdzekļiem? Pasūtot zāles internetā, es samaksāju ne tikai zāļu tirgotājam vajadzīgo naudas summu, bet arī esmu gatava godīgi samaksāt prāvo ievedmuitas nodokli.
Šobrīd atsakoties man zāles atmuitot, valsts zaudē ienākumus par muitu, bet es zaudēju iespēju dzīvot. C hepatīta slimnieki, kuri nonākuši līdzīgā situācijā kā es, noteikti meklēs citus ceļus, kā apejot valsts institūcijas, iegūt šīs zāles, jo tas mums visiem ir dzīvības un nāves jautājums.
Kam tas ir izdevīgi? Vai tiešām atgriežas padomju laiki, kad starp PSRS un brīvo pasauli pastāvēja dzelzs priekškars un tagad šāds priekškars tiek veidots ap Latviju? Veselības likuma 5. pantā ir teikts, ka ikvienam ir pienākums rūpēties un katrs ir atbildīgs par savu veselību. Tad kādēļ man ir liegtas iespējas būt atbildīgai un rūpēties par savu veselību? Latvijas Republikas Satversmes 93. pants nosaka, ka ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums. Tad kādēļ man un man līdzīgajiem šis likums atņem tiesības uz dzīvību?
Es no sirds ticu, ka Jums rūp Latvijas cilvēku veselība un tāpēc lūdzu, palīdziet mums!
Ar cieņu,
Valija Miezīte
A.god. Latvijas Republikas prezidentam Raimondam Vējonim un plašsaziņas līdzekļiem."
